- Metode – SEVIS ŽĒLOŠANA. Laikam grūti izdomāt, ko vēl efektīvāku. Sevi pažēlot var pilnīgi par visu – par to, kā izskatāmies, par to, ko ēdam, par to, kur un kā strādājam, par to kur dzīvojam, par savu dzimumu, par to, ka esam cilvēki. Šī ir metode ir zelta vērta! Tā vienmēr ļaus atrast iemeslu un ciešanu efekts ir neizmērojams.
- Metode – SEVIS SALĪDZINĀŠANA. Šī ar ir efektīga metode, lai ciestu, jo vienmēr atradīsies, kāds bagātāks, kāds smukāks, tievāks, gaumīgāks un veiksmīgāks. Tāpēc iemeslu ciest netrūkst. Atšķirībā no pirmās metodes te gan jāatzīst, ka ir nepieciešams atskaites punkts, kas reizēm sarežģī situāciju, bet tad noteikti var izvēlēties sevis žēlošanu.
- Metode – KĀDU VAINOT. Šī ar ir ļoti radoša metode. Tā prasa jau citu attīstības līmeni, jo jāatrod gan šis kāds (nu vienmēr jau var arī sevi par kaut ko vainot) un jāatrod iemesls, par ko vainot. Tas paver citas iespējas, jo var gan provocēt situācijas, lai kāds tevi nosauc par muļķi, gan arī pats piedomāt kādu iemeslu. Nu labi nav jau tik traki, katrs var parakāties pa savu pagātni un atrast divdomīgas situācijas, kurās kādu par kaut ko vainot. Ja ne savādāk, tad vecāki mani nav izaudzinājuši par ideālu cilvēku.
- Metode – CĪŅA AR IENAIDNIEKU. Arī burvīga metode, kas ļauj mijiedarboties ar citiem. Nepietiek, ka mēs atrodam kādu, ko vainot, mēs vēl arī uzsākam cīņu ar šo pasaules ļaunumu. Nemitīgi maļamies domās un shēmojam kara taktikas. Ļoti radoša pieeja.
Tātad par ko tad ir stāsts! Patiesībā mūsu apziņa cenšas mūs atmodināt, bet šis ir kā ‘junk-food’, kas nomāc bada sajūtu. Visas šīs metodes izsauc emocionālo sprādzienu, kas rada mūsos mānīgu sajūtu, ka mēs dzīvojam, ka mēs jūtam. Ja jau pārdzīvojam tik spēcīgi, tad tas ir pa īstam! Bet tam ar mūsu esību un īstenību ir maz sakara. Mēs neesam mūsu emocijas! Tas ir ego, kas labsajūtā izbauda visas mūsu ciešanas, jo tas viss pasvītro mūsu ‘ES’ lielumu. Bet efekts ir tieši tāds pat kāds kad garšas kārpiņas gūst baudu no plašā garšu piedāvājuma, bet mūsu ķermenis no tā kļūst tikai slimāks. Ko darīt? Vispirms jau sākt sevi pieķert pie tā, ka meklējam veidu kā ciest. Sākt ieraudzīt to, kādi ir tie līdzekļi, kas mums to ļauj izdarīt. Sākt saprast, ka tam nav sakara ar mums, ka tam nav sakara ar dzīvošanu. Patiesi atmodies cilvēks ir piepildīts un mierīgs, viņam nav jācenšas kairināt sevi ar emocijām, neatkarīgi no tā vai tās ir patīkamas vai nē. Viņš necīnās ne ar valsts iekārtu, ne ar citu netaisnību. Viņš sevi pieņem tādu, kāds viņš ir. Mēs nedzīvojam dēļ baudas, bet gan dēļ attīstības. Ja mēs neesam mainījušies pēdējā gada laikā savā būtībā, neesam par sevi neko jaunu uzzinājuši, tad mēs šo gadu esam izniekojuši! Un kāda gan tad starpība, cik mēs esam pārdzīvojuši, cik priecājušies, cik bijuši laimīgi vai nelaimīgi? Tas viss ir sevis izmainīšana sīknaudā!
Gunta