Padalīšos ar savu pieredzi par tā saucamajām dvēseļu liesmām, dvēseles otru pusīti. Turpmākais būs mana pieredze, nestrīdaties tai pretī, bet veidojiet savu, ja manējā neapmierina 
Raksts būs īss, jo būs tikai īsais ievads.
Iesākumā par pašām dvēselēm. Manā skatījumā tās ir sagrupējušās kā saule – centrā ir kodols no dvēseļu liesmām un tad dvēseles pārējās stāv rindās kā stari saulei. Jo tuvāk dvēsele kodolam, jo tuvāka tā mums. Jā, katra dvēsele veido savu sauli un savu kodolu. Daļa ir sadalījušies, veidojot dvēseļu liesmas, bet pieņemu ka ir arī tādi, kuri nav sadalījušies.
Tas, ka dvēsele ir sadalījusies, neveido divas pusītes, bet divas pilnvērtīgas dvēseles ar kopēju Augstāko es. Bet tādi cilvēki, kuriem ir dvēseles liesma, parasti visu mūžu apzināti vai nē, meklē to otru. Lai cik piepildītu dzīvi dzīvotu, visu laiku sirdī kaut ko meklē.
Jē, dvēseļu līmenī mēs visu laiku uzturam kontaktu, bet gala apvienošanās notiek iesaistoties fiziskajam ķermenim. Kā?
Daudzi dzīvo ar apziņu, ka šī dzīve jānodzīvo tā, lai pēc nāves nonāktu paradīzē. Bet manā uztverē zeme ir elle…
Katrs meklē savu dzīves mērķi. Bet pēdējā gada laikā esmu iepazinusi daudzus, kuri izjūt kā dzīves mērķi tieši apvienošanos ar savu dvēseles liesmu. Ideja izklausās ticama – kaut kāda iemesla dēļ piedzimstam šeit atkal un atkal, kaut ko mācamies, nesaprotot kāpēc te esam un ko daram. Bet tai pat laikā katru reizi piedzimstam ar amnēziju par sevi, īsto sevi. Izklausās loģiski, ka, lai izbeigtu šo reinkarnācijas apli, mums beidzot ir jāatklāj pašiem sevi. Un kā mēs varam būt pilnīgi mēs, ja esam atdalīti no sevis?
Satikt savu dvēseles liesmu ir satikt sevi pašu. Tā ir tik spēcīga enerģija, ka neilgi pirms tikšanās vai sākot no tikšanās brīža ar cilvēku sāk notikt lielas lietas. Cilvēks sāk garīgi augt un attīstīties. Iepazīst dzīves līdz šim, iespējams, neredzēto un maģisko pusi.
Dvēseļu liesmu ceļš pārsvarā nav romantisks, jo tas paceļ uz augšu visu, kas vēl nav atrisināts. Bieži tāds pāris ir ar milzīgu gadu starpību, dzīvo katrs savā pasaules malā, ir precējušies ar citiem, vai pat ir viena dzimuma, kur parasti tikai viens sevi apzinās kā homoseksuālu personu. Pieņemu ka tā ir pēdējā mācība kas jāiziet, tāpēc papildus grūtības dotas. Enerģija ir tik spēcīga, ka daudzi izbīstas un mēģina no tā aizmukt. Protams, cilvēkam ir brīvā griba un var jau mukt, bet no savas dvēseles neizspruksi, tā turpina vilkt atpakaļ. Reizēm dvēseles liesmas pamūk, jo ir kāda vēl neizieta skola, ko ar otru pusīti nevar iemācīties, tāpēc pamūk pie cita cilvēka.
Kā notiek apvienošanās? Katram savādāk. Ir kas uzreiz savienojas gan dvēselē, gan fiziski. Citi savienojas vispirms garīgi, piemēram, harmonizējot savstarpēji vienu čakru pēc otras. Vai fiziska apvienošanās ir obligāta? Iespējams ka nē, jo viss stāsts pamatā jau ir par dvēseli…
Kā zināt ka esi viņu saticis? Tas ir grūti atbildāms, jo vilkme spēcīga starp cilvēkiem mēdz būt arī karmiskās attiecībās. Vienīgi karmisku attiecību gadījumā, vilkme ar laiku pazūd. Kad satiec savu dvēseles liesmu, tad saproti, ka vilkme patiesībā ir mazliet savādāka. Karmisku attiecību gadījumā ir ar tādu smagāku garšu, jūti ka tas ir kā neizbēgams liktenis, bet dvēseles liesmu gadījumā saites ir vieglas, nepārraujamas, mīlestības un brīvības pilnas. Tu zini ka tas ir tavs liktenis, bet nav nolemtības sajūta.
Fiziski tas mēdz izpausties interesantos veidos, kā piemēram, telepātiska saziņa, māju sajūta esot kopā, vai sajūtu ka apkārtējā pasaule, laiks un telpa izzūd viņa tuvumā un pēkšņi esat tikai jūs divi. Bet ne uz fiziskajām pazīmēm ir jākoncentrējas, bet uz savām sirds sajūtām.
Tas ir mans īsais ieskats. Ja ir jautājumi, droši komentējiet. Katram jau ir sava pieredze un redzējums, bet patiesība ir viena, lai arī kādos vārdos mēs to ietērptu.
Renāte